Par ezīti miglā, karstām oglēm un citiem sirdsbalss ceļiem
Intervija ar Agnesi Lubgani, Tet digitālās transformācijas programmas vadītāju.
Rīga, Latvija — Pauls Siliņš, Riga TechGirls līdzradītājs intervēja Agnesi Lubgani, tehnoloģiju uzņēmuma Tet digitālās transformācijas programmas vadītāju. Agnese Tet ir strādājusi vairāk kā 8 gadus un savu uzņēmuma karjeru sāka personāla vadībā. Šo gadu laikā, pateicoties neatlaidībai un drosmei, spēja transformēt savu karjeru un ienirt dziļāk tehnoloģiju pasaulē.
Pauls: Vai vari, lūdzu, īsumā ieskicēt savu karjeru — kāda tā ir bijusi līdz šim, līdz konkrētajam amatam, kurā pašreiz atrodies?
Agnese: Kopš 2012. gada izvēlējos strādāt personāla vadības jomā. Kaut kādā mērā mainīju karjeru — drīzāk intuitīvi un klausot sirdij. Mani saista izprast cilvēka rīcības, paradumus, motivāciju. Man patīk un padodas vadīt, organizēt, neesmu rutīnas cilvēks, vairāk saista pārmaiņu projekti.
2014. gadā pievienojos Tet komandai (tajā laikā vēl Lattelecom) Personāla vadības dienestā kā attīstības projektu vadītāja — pētījumi, aktivitāšu organizēšana saistībā ar darbinieku motivāciju, iesaisti, iekšējo komunikāciju un tamlīdzīgi. Tas, ko darba satura ziņā nevarēju iztēloties, ka viens no maniem projektiem būs biroja pārbūve un no pirmās dienas sākšu pētīt pasaules pieredzi jauna biroja koncepta — aktivitātēs balstītas darbavietas — ieviešanā. 3–4 gadu laikā vairākās kārtās tika renovēti ap 5000m2 biroja telpu, ko saucām par Metropoli. Izklausās pēc būvniecības projekta? 90% budžeta noteikti bija pati renovācija, bet 50% darba satura un 90% izdošanās pamatā bija darba organizācijas, kultūras, mūsu ieradumu maiņa — tātad darbs ar cilvēkiem. Tāpēc projektu vadīja Personāla vadības dienests. Iespējams, sirdī vismīļākais projekts manā dzīvē — gan no rezultāta, ietekmes uz darbiniekiem, gan no tā, ko iemācījos darba gaitā. Jāpiebilst, ka šajā ceļā es nebiju viena, jo man bija brīnišķīgi ceļabiedri — gan mana tā brīža vadītāja, gan personāla dienesta direktore, gan pati projekta komanda.
Pauls: Kas bija iemesls vēlmei pēc pārmaiņām un kāpēc izvēlējies tieši digitālo transformāciju kā nākamo izaicinājumu?
Agnese: Mani uzrunāja laikā, kad jau formējās digitālas transformācijas komanda. Aicinājums bija gaužām vienkāršs — nepieciešams palīgos cilvēks un ir piedāvājums lēkt iekšā stratēģiskā uzņēmuma projektā, precīzāk — programmā. Tāda mēroga transformācija katru dienu nenotiek, tāpēc, saprotams, ir daudz nezināmo, tai skaitā — ko tieši darīšu, bet zināju, ka pilnīgi noteikti varēšu izmantot pieredzē apgūto projektu un cilvēku vadības pieredzi. Man nebija IT pieredzes, tāpēc dabiskas bija bailes par to, kādu vērtību es varētu pievienot šajā jomā. Sajūta aptuveni tāda — stāvi nezināmā laukā, ir migla, redzi 1m uz priekšu. Iet vai palikt stāvot? Ir drosme vai nav? Vai tev ir nepieciešams zināt konkrētāk 10 punktos, ko tieši no tevis sagaida, vai arī pietiek ar apziņu par, iespējams, lielāko izaicinājumu, kāds jebkad tavā darba dzīvē ir bijis? Par un pret bija grūti izsvērt, ļāvos iekšējai sajūtai par vienīgo zināmo — manu topošo vadītāju — ar šo cilvēku esmu gatava būt vienā laivā.
Īsumā — paļāvos. Nekad to neesmu nožēlojusi. Sāku kā Stratēģijas projekta vadītāja ar laika gaitā mainīgām atbildības jomām programmas vadības komandā, līdz 2022. gadā kļuvu par programmas vadītāju. Šobrīd, atskatoties uz ieiešanu IT pasaulē, skaidrs, ka projektos principi ir vieni, mainās saturs. Protams, ir ļoti noderīgi saprast saturu, bet to var apgūt.
Pauls: Tagad atskatoties, kas bija izteiktākie izaicinājumi, ar kuriem saskāries, pārejot uz šo amatu, un kā ar tiem cīnījies?
Agnese: Neziņa. Nav receptes tam, kas ir priekšā. Nav pieredzes un zināšanu. Cīņa ir vienkārša vārdos, grūta praksē — būt atvērtam apgūt jaunas jomas, mācīties darot, atrast cilvēkus, kas var palīdzēt un prasīt palīdzēt. Svarīgi ir saglabāt neatlaidību. Uzdod jautājumus līdz kopējā bilde “saslēdzas”. Reizēm tu varbūt maldies kā ezītis miglā, bet nepadodies, turies un aizrocies līdz galam. Es vienmēr daru lietas pēc tīrākās sirdsapziņas un ar lielu atbildību. Citādāk es nemāku. Ja es esmu pateikusi “jā” un uz mani paļaujas, man ir grūti mest plinti krūmos. Cīnos, paklūpu, pavārtos dubļos, pieceļos, eju tālāk. Vēl — man svarīga jēga tam, ko daru. Ne tikai man personīgi, bet arī komandai, uzņēmumam. Šie ir mani iekšējie dzinējspēki.
Pauls: Kas ir tās prasmes, kuras iepriekš biji apguvusi un kuras Tev noder arī šajā amatā? Kā arī, kuras ir tās prasmes, kuras saprati, ka tagad nepieciešams apgūt?
Agnese: No iepriekš apgūtā — projektu un pārmaiņu vadība, paradumu maiņa. Nez vai prasme vai pieredze, bet vienmēr vajadzējis vadīt un reizē darīt. Prātā man veidojas tāds kā zirnekļu tīkls, un redzu gan kopainu, gan detaļas un to cēloņsakarības, vienas jomas ietekmi uz paralēlām citām vai nākotnē.
Prasme klausīties un iekāpt otra kurpēs. Uzdot jautājumus, klausīties, sadzirdēt un validēt sapratni. Aiz viena tā paša vārda un termina diviem cilvēkiem var būt diezgan atšķirīgas izpratnes un pieņēmumi. Katrs no mums domā un uztver pasauli citādi. Spēja klausīties un saprast dažādas puses sarunājamies ir bijusi un joprojām ir mana ikdiena — palīdzēt saprasties gan tuvākās komandas sastāvā, gan veidojot sadarbību starp uzņēmumu un sadarbības partneriem.
Pilnīgi jauna tēma, ko vajadzēja apgūt, ir Scaled Agile Framework, kuru ieviesām un izmantojam Tet digitālās transformācijas realizēšanā. Un principā apgūt visu dzīvesciklu pa soļiem — kā no augsta līmeņa mērķiem, caurskatot un optimizējot biznesa procesus, nonākt pie darba uzdevumiem jeb backlog IT izstrāžu komandām, notestēt, piegādāt produkcijā un monitorēt rezultātu.
Pauls: Vai un kā palīdzēja tas, ka Tu šīs karjeras pārmaiņas veici konkrētā uzņēmuma ietvaros, nevis mainot arī darba vietu?
Agnese: Cilvēkam dabiski neziņa ir diskomforts un zināmais rada (iluzoru gan) stabilitātes sajūtu. Es varu tikai spekulēt, ka uzsākt darbu citā uzņēmumā digitālā transformācijā ar svešiem cilvēkiem un jaunā vidē būtu grūtāk. No iepriekšējā amata laikiem iepazinu daudz kolēģu dažādās struktūrvienībās, un bija forši, ka jaunos piedzīvojumos un pārdzīvojumos biju joprojām starp “savējiem”.
Pauls: Kas ir bijusi Tava atbalsta sistēma tieši konkrētajā pārmaiņu laikā?
Agnese: Trīs vaļi. Gan bija, gan joprojām ir. Pirmais — man ir bijuši un joprojām ir brīnišķīgi vadītāji, kas palīdz augt, ļauj būt patstāvīgiem, ir cilvēcīgi un atbalstoši. Otrs — ļoti gudra, zinoša komanda, ar atvērtiem un atsaucīgiem cilvēkiem. Gan mācoties un darot — redzēja manas degošās acis un ausīgās ausis, bija atvērti dalīties, kopā prātot un rosīties. Gan arī brīžos, kad vajadzēja vai nu svinēt mazās uzvaras, vai paraudāt pie paklupšanas. Trešais un vissvarīgākais — visi tuvie, mīļie cilvēki.
Pauls: Kas ir tas, ko ieteiktu lasītājām, kuras šobrīd apsver karjeras maiņu? Varbūt ir kāds konkrēts ieteikums no savas pieredzes — ko darīt un ko nedarīt?
Agnese: Viens — klausīt sirdsbalsij. Saprast, kas ir tas, kas rada gandarījumu. Kas ir tavi prieka avoti? Kas ir darbu veidi, kuros laiks apstājas un vienkārši esi plūsmā? Kuru darbu darot, tas rada tev enerģiju, nevis patērē to?
Pieņemt, ka būs kāds laika posms ar diezgan lielu satraukumu un diskomfortu, un negaidīt pašam no sevis neiespējamas lietas. Un atcerēties, ka tas ir pārejoši. Padomāt par iekšējo un ārējo atbalsta sistēmu.
Karjeras ceļam vai mērķiem neielikt sevi ļoti striktā rāmī un robežās konkrētos amatos vai pienākumos — pēc gada būšu tas, pēc diviem tas un pēc trijiem vēl kaut kas. Nedaudz brīvāk, dot “vietu” pārsteigumiem. Nelaupīt sev iespēju citiem scenārijiem. Pirms 10 gadiem man nebija mērķos un plānos tas, ko šobrīd esmu paveikusi un daru. Pat iztēloties ko tādu nevarēju un neticētu, ja man kāds to zīlētu. Digitālās transformācijas gadījumā — ņēmu drosmi aiz rokas un vienkārši pateicu “jā”, un ticēju, ka tas novedīs pie kā laba. Saprotiet gan pareizi, nav gluži tā, ka iekrita rokās no zila gaisa īstā loze. Aiz šī visa ir daudz neatlaidīga darba, pārdzīvojumu, cīņu, asaru, pa sirmam matam līdz iespējai saņemt piedāvājumu, kur pateikt “jā”.
Un ja mazāk par amatiem un pienākumiem, tad vairāk domāt par savām saskarsmes prasmēm, empātiju, emocionālo inteliģenci, story telling, spēju būt elastīgam pārmaiņu vidē, prasmi mācīties.
Mazāk baidīties. Par bailēm — neliels stāsts. Pirms vairākiem gadiem izdomāju izmēģināt staigāšanu pa karstām oglēm. Atceros satraukumu un bailes no gaidāmās pieredzes. Tas nekas, ka cilvēki to dara — mieru tas nedod.
Pienāk iešanas brīdis, tu zini, ka iet pāri vajag tikai tad, ja tiešām gribi. Viss brīvi, nepiespiesti, vari arī neiet. Tu redzi, ka cilvēki jau sāk iet pāri oglēm tos četrus soļus un viņi tiešām nesadeg uguns liesmās, nekliedz, neraud. Es speru pirmo soli. Sajūta tā, kā iekāptu siltās smiltīs, tikai bišku mīkstāk. Spilgti atceros tā mirkļa vilšanās sajūtu. Par to, cik žēl zaudētā prieka un miera prātā uzbūvēto baiļu un satraukuma dēļ. Šo pie bailēm sev atgādinu — atceries ogles!
Pauls: Varbūt ir kāds ieteikums, kā efektīvāk izvēlēties karjeras virzienu?
Agnese: Ja ir tāda iespēja, pamēģināt iesaistīties, būt vidē un ar cilvēkiem no interesējošās jomas. Nav obligāti jāmaina darbs, iepazīsties ar cilvēkiem, iesaisties kādā blakus projektā. Vai arī, ja strādā lielā organizācijā — iesaisties aktivitātēs kopā ar citu struktūrvienību kolēģiem.
Tad saklausi sevi — kas patika vai nepatika, kādas sajūtas rada šī pieredze. Saprast savas stiprās puses un prasmes, ar kurām vari pievienot vērtību.
Pauls: Liels paldies Tev par šo sarunu! Varbūt ir kādi noslēguma vārdi. Kaut kas, ko nepaguvi vēl pieminēt, taču vēlētos pateikt?
Agnese: Biežāk domāt un ticēt, ka viss ir iespējams. Mazāk baidīties. Un visam pāri — pasaulē, kurā Tu vari būt jebkas, esi laipns.
